Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu teica: “ES ir pilna apņēmības strauji virzīties uz Kopenhāgenas vienošanās izpildi, lai tuvinātu saprašanos par to, ka nedrīkstam pieļaut globālo sasilšanu vairāk kā par 2°C. Kopenhāgenas vienošanās dod pamatu, uz kura šādu saprašanos būvēt, un tāpēc es aicinu visas valstis uzņemties konkrētas saistības šīs vienošanās satvarā un, tāpat kā to darām mēs, paziņot par izvēlētajiem emisiju samazinājuma mērķiem vai darbībām.”
Vides komisārs Stavross Dimass turpina: “Lai iedarbinātos Kopenhāgenas vienošanās pamatelementi, piemēram, tūlītējs finansējums jaunattīstības valstīm, cīņa pret mežu izciršanu un zemu oglekļa emisiju tehnoloģiju izstrāde un tālāknodošana, ir vajadzīga ātra rīcība.”
Kopenhāgenas vienošanās
Kopenhāgenas vienošanās ir 2009. gada 7.–19. decembrī Kopenhāgenā notikušās ANO Klimata pārmaiņu konferences galvenais iznākums. Divarpus lappušu garā vienošanās tika panākta konferences pēdējā dienā ap 28 attīstīto un jaunattīstības valstu un valdību vadītāju un EK vadošo amatpersonu grupā. Minētās valstis rada vairāk nekā 80 % no pasaules siltumnīcefekta gāzu emisijām. Konferences dalībnieki Kopenhāgenas vienošanos pieņēma zināšanai. ANO Klimata pārmaiņu konferences sekretariāts ir uzaicinājis Puses līdz 31. janvārim darīt zināmu, vai tās gatavojas uzņemties konkrētas saistības Kopenhāgenas vienošanās satvarā. Vienošanās nosaka vienu termiņu gan attīstītajām valstīm emisiju samazinājuma mērķu paziņošanai, gan jaunattīstības valstīm emisiju koncentrācijas samazināšanas darbību paziņošanai.
ES paziņojums
Komisijas un Padomes prezidentvalsts vēstulē Eiropas Savienība atkārtoti apliecina apņemšanos turpināt sarunas, lai sasniegtu stratēģisko mērķi: nepieļaut Zemes vidējās temperatūras paaugstināšanos vairāk kā par 2°C salīdzinājumā ar pirmsrūpniecības laikmetu. Kopenhāgenas vienošanās atbalsta zinātnisko viedokli par to, ka Zemes vidējās temperatūras pieaugums nedrīkst pārsniegt 2°C, lai klimata pārmaiņas nekļūtu bīstamas, taču tā nenosaka globālus emisiju samazinājuma mērķus, kas ļautu ievērot minēto robežlielumu.
Vēstulē no jauna apliecināta ES nostāja: lai nepārsniegtu 2°C robežu, globālās emisijas nedrīkst pieaugt ilgāk kā līdz 2020. gadam. Līdz 2050. gadam tās jāsamazina vismaz par 50 % salīdzinājumā ar 1990. gada emisiju apjomu, un samazinājumam jāturpinās arī pēc tam. Vēstulē sacīts, ka tālab un saskaņā ar ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) atzinumiem attīstīto valstu grupai līdz 2020. gadam būtu jāsamazina to emisijas par 25–40 % salīdzinājumā ar 1990. gada apjomu un jaunattīstības valstīm līdz 2020. gadam jāpanāk ievērojams (15–30 %) patlaban prognozētā emisiju pieauguma samazinājums.
Vēstulē uzsvērta ES un tās dalībvalstu pilnīgā gatavība turpināt sarunas, lai Apvienoto Nāciju Organizācijā iespējami drīz vienotos par juridiski saistošu starptautisku nolīgumu laika posmam no 2013. gada 1. janvāra, kad beidzas Kioto protokola pirmais saistību laikposms.
ES emisiju samazinājuma mērķi
Vēstulē teikts, ka ES vienpusēji apņemas savā ekonomikas zonā līdz 2020. gadam panākt emisiju samazinājumu par 20 % salīdzinājumā ar 1990. gada apjomu un ka ar zināmiem nosacījumiem, kurus pieņemtu Eiropadomē, šis samazinājums varētu pieaugt līdz 30 %. Minētie nosacījumi ir tādi, ka saskaņā ar visaptverošu pasaules mēroga nolīgumu, kas tiktu noslēgts par laika posmu pēc 2012. gada, pārējām attīstītajām valstīm jāapņemas panākt ar iepriekšminēto salīdzināmus emisiju samazinājumus un jaunattīstības valstīm jāiegulda savai atbildības pakāpei un spējām atbilstošs darbs.
Turpmākie soļi
Valstu un valdību vadītāji neoficiālā Eiropadomes sanāksmē 11. februārī izvērtēs pēc Kopenhāgenas konferences izveidojušos situāciju. Nākamā ANO sarunu kārta ilgs divas nedēļas un ir paredzēta maijā–jūnijā.
Informāciju sagatavoja:
Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā
Preses un informācijas nodaļa
Tel.: 67085414, 67085425, 67085421
